Intervija ar grupu “Soundarcade”
Pašmāju apvienība Soundarcade ceturtdien, 9. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī prezentēs savu jaunāko veikumu – grupas nu jau trešo albumu „Moving the Great Hadron”. Ar vokālistu Mārtiņu Ābolu un ģitāristu Lauri Ābeli tikos mazāk kā nedēļu pirms albuma prezentācijas, lai aprunātos par gaidāmo albumu, par muzikālajām ietekmēm un, starp citu, arī par grupas desmit gadu jubileju.
Jums iznāk jauns albums. Bet šogad grupai aprit arī 10 gadu jubileja. Kāpēc par to nekas nav dzirdēts?
Lauris: Mums aprit desmit gadi?
Mārtiņš: Man kaut kā visu laiku likās, ka 2013. gadā būs desmit.
Lauris: Mēs bijām aizmirsuši to faktu.
Mārtiņš: Bet tas bija pavasaris vai rudens? Pavasaris… nē, rudens.
Pēdējā laikā grupām ir tā – ja tuvojas jubileja, tad pirms tam mēdz izdot arī albumu. Dzelzs vilks, piemēram. Pagājušā gada nogalē iznāca jauns albums, bet tagad – jubilejas koncerti. Likās interesanti, ka līdz ar jauno albumu nepieminat to, ka dekāde jau kopā.
Mārtiņš: Albuma izdošanas gala datums bija diezgan plūstošs.
Lauris: Mēs viņu gribējām izdot pagājušā gada rudenī.
Mārtiņš: Bija variants sasteigt un variants – nesasteigt. Un mēs izvēlējāmies nesasteigt. Pats materiāls jau bija ierakstīts… desmitā gada rudenī?
Lauris: Nē, vienpadsmitā gada pavasarī.
Mārtiņš: Kā jūtams datumi nav mūsu stiprā puse.
Labi, bet atceroties, ka ir šie 10 gadi pagājuši… Noteikti sākumā jums bija kaut kādas ieceres par to, kas būs Soundarcade, kas ir tas, uz ko jūs gribat iet? Skatoties atpakaļ – vai cerētais ir sasniegts un vai mainījušās redzējums, par to, kam ir jābūt?
Lauris: Kolektīvi mēs nekad neesam vienojušies par mērķiem, bet individuāli varu teikt, ka sākumā bija grupa, kurā bijām es, mans brālis un viņa draugs, un mēs spēlējām, un es nekad nevarēju saprast – kā tas ir, dziesmu nospēlēt tāpat kā iepriekšējā mēģinājumā? Jo katrreiz bundzinieks bija visu aizmirsis. Un tad atnāca bundzinieks Ēriks (Ēriks Lizbovskis – L.B.), kas tagad spēlē ar grupām Inokentijs Mārpls un Backflow, un skanēja tā dziesma. Skanēja vienā un skanēja arī otrā mēģinājumā. Tas bija pirmais punkts, kad likās, ka beidzot ir sanācis – viena dziesma, ko var nospēlēt. Otrs bija – nospēlēt koncertu. Es to atceros, jo likās, ka tad dzīvē būs kaut kas izdarīts. Un pēc tam, kad atnāca Mārtiņš – no tā brīža likās, ka nu var sākties. Ir beigušās tās infantilās vēlmes un kaut kā nopietnāk tas ir palicis. Sākumā bija tādi muzikāli meklējumi.
Mārtiņš: Es neesmu saskāries ar baigajiem meklējumiem.
Vai meklējumi turpinās? Jo skatoties uz pirmo albumu un tagad uz jauno, tomēr ir redzams citāds skanējums. Cik svarīgi jums ir turpināt meklēt kaut ko jaunu un iet uz kaut ko negaidītu gan sev, gan arī klausītājiem?
Mārtiņš: Zini kā ir… es pat teiktu, ka tie nav meklējumi. Tā ir evolūcija! Bet evolūcija nevis tādā ziņā, ka tik labāks un labāks, bet tādā pārmaiņu veidā. Tie meklējumi nenotiek apzināti. Mēs neštukojam, ka tagad gribētos kaut ko pilnīgi savādāku. Tā atšķirība nāk, pirmkārt, caur personīgo pieredzi, otrkārt – kā ietekme. Būtu muļķīgi teikt, ka mēs ne no viena neietekmējamies. Protams, ir mūzika, ko klausāmies un kas mums patīk, kas gan arī ir ļoti plašs spektrs.
Lauris: Un ietekmējamies ne tikai no mūzikas.
Mārtiņš: Ir arī muzikālā pieredze – tehniskā un izpildīšanas pieredze. Un saprašana, ka dažreiz vairāk varbūt ir par sliktu. Ka labāk ir kaut ko mazliet mazāk, nevis par daudz. Bet citur pielikt kaut ko klāt, kā varbūt bijis par maz.
Lauris: Mēs arī nesakām, ka esam labi mūziķi, bet mēs esam palikuši labāki nekā bijām iepriekš. Tas arī ļauj vairāk izpildīt to, ko kādreiz nelikās, ka var.
Mārtiņš: Es pat to nedomāju tādā tehniskā virpināšanā, bet tīri sajēgā par mūziku. Kā dabūt gatavu to emocionālo pusi ar pareizajiem paņēmieniem. Jo tie paņēmieni ir. Varbūt mēs vienkārši nevaram viņus vārdā nosaukt. Bet kaut vai tādā sajūtu līmenī.
Lauris: Bet tā nekādu mērķi mēs sev uzstādījuši neesam. Mēs saprotam, ka radio mūs spēlēs tik, cik spēlēs, un tas būs Radio NABA.
Mārtiņš: Pieejam tam visam brīvi. Vismaz cenšamies.
Lauris: Es nezinu… mūzikā uzstādīt kaut kādus mērķus?! Citas grupas varbūt arī uzstāda – ka viņiem jābūt topā, citi uzskata, ka viņiem vajadzētu iegūt zināmu devu popularitātes, bet to noteikti dara tie, kas par to saņem naudu. Bet tā kā tā ir mūsu pašu brīva iniciatīva, neviens no mums neko neprasa, kā tikai, lai mēs labi nospēlētu koncertu. Ja klausītājs atnāk un samaksā naudu par ieeju, tad viņš it kā gaida, ka mēs nospēlēsim labi. Mēs esam nospēlējuši arī daudz tādus… īpatnējus koncertus.
Ir grupas, kas klausītājiem gan koncertos, gan interneta vidē nepārtraukti kaut ko sola. Jaunu dziesmu, jaunu albumu… bet beigās – nekā. Jūsu komunikācija ir citāda. Jūs runājat tad, kad jums ir, ko teikt. Ja sakāt, ka jums būs albums, tad jums tas vai nu jau ir vai ir aktīvā tapšanas stadijā. Cik jums ir svarīgi saglabāt šādu cieņu pret klausītāju?
Mārtiņš: Man liekas, ka tas tā dzīvē vienkārši ir. Kuram tad patīk, ka viņu čakarē? Domāju, ka tas ir pašsaprotami.
Lauris: Lai gan mēs zināmā mērā bijām pazuduši, kad mēs izlēmām izdot albumu, mēs viņu negribējām spēlēt pirms mums viņš reāli ir. Lai vai kā kāds saka, grupai, kad viņi rada kaut ko jaunu, pašiem tas ir nozīmīgi. Pat ja klausītājs saka, ka viņam tas nepatīk, kad tu kaut ko radi, tu iekšā domā, ka tas ir labāks nekā iepriekšējais. Tā tam vismaz vajadzētu būt. Tāpēc mēs tā izdomājām. Ja mums nav nekā jauna, ko teikt, tad arī spēlējam mazāk. Bija periods, kad vasarā spēlējot viens koncerts bija Cēsīs, bet otrs – nākamajā dienā Liepājā. Un vēl vairākas nedēļas pēc kārtas mēs braucām cauri. Bet braukt tā – principa pēc – likās muļķīgi.
Mārtiņš: Bet par to, kāpēc mēs visu laiku nestāstām, kā mums iet, ko mēs darām un ko ēdam no rīta un vakarā… Nu kuram tas baigi interesē?! Tā būtu informācijas telpas piegružošana.
Lauris: Ja mēs kaut ko ieliekam, tas ir uz humora nots. Piemēram, ko ēd mūsu skaņotājs.
Soundarcade nav problēmu piepildīt pilnu koncerta norises vietu. Jums ir princips – prezentācijas koncertā ieeja bez maksas. Atceros, ka pēc otrā albuma prezentācijas koncerta dzirdēju Raiti sakām – prezentācijas koncerts ir dāvana klausītājam. Ne visiem mūziķiem tā ir.
Lauris: Ja tu saki, ka tas ir prezentācijas koncerts, tad tas arī ir prezentācijas koncerts.
Mārtiņš: Svētki! Tas tā stulbi pateikt – mums ir kaut kas, ko jums parādīt, bet, ai, ai, ai – vispirms samaksājiet naudu un tad mēs parādīsim. Mūsu uzstādījums nav – mēs nākam un jums piedāvājam. Tā ir tāda kopā būšana ar klausītājiem. Tie ir svētki! Tas nav tā, ka uzsprāgst trīs zibeņi, izlec Ābols triko biksēs, Lauris uz monitora uzkāpis ievelk akordu un ziloņi laižas trosē pāri skatuvei un visi ģībst. Un skatītājs – es to gribu redzēt par jebkādu naudu! Kaut gan… plāns nav slikts?!
Lauris: Klausītājs arī piedalās. Viņš klausās to desmit minūšu skaņdarbu un iziet cauri tam pašam procesam, nevis vienkārši aiziet un skatās – šovs!
Mārtiņš: Neesmu dzirdējis, ka tā teiktu par mūsu koncertiem – mūzika tā, bet šovs – grandiozs!
Pirmo albumu prezentējāt Leļļu teātrī, otro – Latvijas nedzirdīgo kultūras centrā „Rītausma”. Tagad – Ģertrūdes ielas teātris. Arī Tesas albuma prezentācijas koncerts, kurā spēlējāt, notika Grīziņkalna Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības namā. Kādēļ izvēle krīt par labu neordinārām vietām, nevis kā ierasts – mūzikas klubiem?
Lauris: Tas ir konceptuāli. Bet mums ir arī ļoti labas attiecības ar Ģertrūdes ielas teātri. Ar kultūras namu bija daudz uztraukumu pašiem pārvaldniekiem, kas domāja – kā tad būs, kad būs rokkoncerts? Bet beigās viņi bija pārsteigti, ka viss notika ļoti solīdi.
Mārtiņš: Tas pats bija Leļļu teātrī. Bet tas ir arī saistīts ar to, kāpēc par velti. Tas ir pietiekami īpašs notikums arī mums pašiem. Jo klubos mēs vairāk vai mazāk spēlējam un spēlēsim, bet, teiksim, tādā nedzirdīgo kultūras namā uzspēlēt otrreiz diez vai sanāks.
Lauris: Tas ir interesanti pašiem un ceram, ka arī klausītājiem tas būs interesanti. Mums ar leģionu (grupa Das Sonntags Legion – L.B.) bija prezentācija šeit, Nabaklab, un, neko nevaru iebilst par klubu, arī cilvēki bija, bet mēs pēc tam runājām, ka tā svētku sajūta pašiem nebija. Kāpēc cilvēki saģērbjas īpašāk tad, kad ir svētki? Lai izrādītu cieņu un lai viss būtu kaut kā savādāk. Kad tu spēlē klubā, tad ir tā… Mēs pa klubu kāpnēm to aparatūru esam stibījuši paši – kā saka, tas ir tas īstais rokenrols. Ziemā, kad liels sals, tu stibī tos smagos kabinetus ārā un ienes klubā, kur tu jūti, to visu aromātu, ka vakar bijusi laba ballīte. Visu saliec, spraud vadus.
Pēdējā „VETO” numurā lasīju interviju ar grupu Parára, kas uz jautājumu par to, lai pastāsta, kas notiek beksteidžā, atbildēja, ka beksteidžs patiesībā ir aparatūras stiepšana, uzstādīšana, novākšana. Tas process ir ilgāks nekā brīdis, ko pavadi uz skatuves.
Abi: Tā arī ir!
Mārtiņš: Un tad ir visi tie triki, kā saglabāt saikni ar klausītājiem. Parasti kāds tiek deleģēts iet runāties, kad nāk kāds kaut ko prasīt. Pārējie pa to laiku nes aparatūru. Tas nav tik vienkārši kā džeki nospēlē vai iegāžās ar slapjiem dvielīšiem dīvānā un meitenes pienes vēsu alu.
Tad rokenrola sapnis tāda ilūzija vien ir?
Lauris: Nē, tas ir tādām grupām kā mēs.
Mārtiņš: Tā ir tāda septiņdesmito, astoņdesmito gadu fīča. Tie, kas šodien – tie ir tā laika vecie krabji. Jo man liekas, tagad jau tas ir tāds noiets etaps, ko vairs neatkārtos. Manuprāt, mūsdienās tas ir pazudis. Nu labi, popmūzikā vēl ir palicis, bet rokmūzikā – maz. Tas rokmūziķis kā lielais elks un glorificēšana – tā vairs nav.
Lauris: Tas ir labi, jo atgriež vairāk pie saknēm, pie pamata.
Mārtiņš: Tad mūzika paliek svarīgāka nekā tas izskats un šovs, un viss pārējais.
Lauris: Jo tāda rokmūzika, kas ir milzīgā līmenī, tā savā ziņā ir popmūzika. Tie paši Rammstein… tas ir tā – mēs aizejam nevis uz cirku, bet aizejam uz Rammstein koncertu. Tur ir smieklīgi, viņiem ir humora izjūta. Bet tā gluži nav rokmūzika. Muļķīgi to saukt par popmūziku, bet tas ir vairāk tajā kategorijā. Te, Nabaklab, bija labs rokkoncerts – Master Musicians of Bukkake.
Mārtiņš: Tur mūziku raksturo vairāk tāda veselīga ironijas deva visam klāt. Kad nav vairs ar pārgrieztiem, nopietniem ģīmjiem. Tie paši skarbie, kā liekas, Neurosis – viņi to nedara kā šovu. Kā saka – look at me, look at me! (Paskatieties uz mani, paskatieties uz mani! – L.B.)
Kas ir jūsu pašu muzikālās ietekmes?
Lauris: Kā grupai vienojošs mums ir tas, ka mēs neklausāmies franču hiphopu.
Mārtiņš: Vienojošs, protams, ir kaut kāda smagā mūzika. Pārsvarā no Amerikas. Pēdējos gados arī no Eiropas. Nevis tā, ka Eiropā pēkšņi kaut kas ir radies, bet es personīgi esmu pievērsies tādiem kā Eiropas pagrīdes metāliem.
Lauris: Godīgi sakot, vārds “pagrīde” ir…
Mārtiņš: Stulbs!
Lauris: Jā, stulbs, bet tas liecina, ka tās ir tādas grupas, ko topos neatradīsi. Par tām rakstīs specifiski žurnāli. Tāda eksperimentāli alternatīvā smagās mūzikas skatuve.
Mārtiņš: Bet par konkrētiem stiliem nevar pateikt. Tas ir vairāk pat ne pēc garastāvokļa, bet tad, kad jūt. Vienkārši ir klikšķis, kas pieslēdz un tas izraisa interesi un liek klausīties vēl un vēl. Izdalīt grupas, kuras teiktu, ka klausos no bērnības – tā nav.
Lauris: Kādreiz varbūt bija. Pirms tiem desmit gadiem. Kādreiz arī bija mazāka pieejamība visai mūzikai un māksliniekiem. Tagad internets visam nāk par labu. Mēs varam klausīties arī tādu mūziku, kas ir maz zināma. Patīkami ir arī tas, ja mūsu mūziku kāds ir lejupielādējis un klausās, piemēram, Austrālijā vai Vācijā. Viss, kas notiek ar mūziku, nāk tikai par labu. Tikai slikti, ka vēl nav radīts veids, kā var mūziku klausīties no datora labā kvalitātē, bet es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Jo digitālās ierakstu studijas jau ļoti tuvojas analogajām. Un tad, kad audio feinšmekeri teiks, ka nav vairs tik lielas atšķirības, tad tas jautājums būs beidzies.
Mārtiņš: Tad varēs teikt, ka tu neklausies andergraundu. Jo teikt andergraunds… man vienkārši liekas, ka ir populārāka un mazāk populāra mūzika. Andergraunds bija tad, kad no rokas rokā dalīja kopijas un mūzikas pieejamība bija šaura.
Ir arī daudz labu lietu popmūzikā. Ik pa laikam parādās. Tas nav tā, ka mēs nicinātu kaut ko savādāku.
Lauris: Man pleijerī vienu laiku bija Fever Ray.
Mārtiņš: Fever Ray ir ļoti laba. Bet ļoti labi ir tie paši The XX, kas man ļoti patīk, bet ir tādi – cik nu modīgi vien var iedomāties. Ir mūzika, par kuru mēs zaimojam un smejamies, bet kopumā esam ļoti toleranti un drīzāk attiecamies pret to nevis kā „tas ir labs, tas ir slikts”, bet gan… angļiem ir labs teiciens – it’s not my cup of tea. Tā vienkārši nav mana tējas tasīte un viss. Bet ir arī neglītas tējas tasītes, par kurām var pasmieties.
Lauris: Tādas, par kurām jāsaka – nu kāpēc tāda tējas tasīte vispār jācilā?!
Klausoties dziesmu „White Leech” no albuma „Daughters of Molestia”, sākoties dziesmas tādai kā otrajai daļa, tā man atgādina Nīla Janga radīto skaņu celiņu filmai „Dead Man”. Cik ļoti jūs ļaujat dažādām ietekmēm ienākt jūsu mūzikā?
Lauris: Tas ir kultūrcitāts. Ja mēs ieliekam tās atsauces, tad mēs viņas ielikam tik acīmredzami, lai cilvēki nedomātu „re, kā paņēmuši un uztaisījuši”. Mēs skaidri un gaiši pasakām – tas mums patīk un mēs gribējām uztaisīt kaut ko līdzīgu, un mēs rēķināmies, ka jūs zināt, kas tas ir. Tas nav nekāds slepenais triks, ko izspēlējam.
Mārtiņš: Tāpat bija arī albumā „12 Songs of the Jackalope”, kur bija koris (dziesma „Come Home, Drunk Marines!” – L.B.) Daudzi teica – bāc, tas taču A Silver Mt. Zion. Ārprāts, kā tā var?! Loģiski! Tas ir A Silver Mt. Zion.
Cik ļoti pašam mūziķim ir jābūt melomānam?
Lauris: Ja mūziķis, kas pats neko citu neklausās, var radīt mūziku, ko citi klausās un novērtē – modelis strādā. Tas, par ko mēs pastāvam, tas ir tāds laikmeta gars. Tas liecina par to, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Tas ir vienots faktors. Vienots organisms. Nav tā, ka mākslinieks kaut ko dara un tad atnāk cilvēki un viņiem tas viss tiek nolikts priekšā kā no zilām debesīm. Cilvēki, kas atnāk uz koncertu, arī viņi piedalās un tas ietekmē. Līdz ar to es domāju, ka ir jābūt melomānam, jo tu tāpat ietekmējies no citiem un tā ir tāda liela saistīta ķēdes reakcija. Visiem jau patīk teikt, ka jādomā tikai par to, kas man pašam ir interesanti un tad tikai jācer, ka arī kādam citam tas liksies interesanti. Bet, ja to pakļauj kādai lielākai analīzei, ja cilvēks ir patiess, tad viņš saprot, ka arī pārējie cilvēki viņu ietekmē.
Cik svarīgi jums ir tas, lai klausītājs, atnākot uz koncertu vai noklausoties albumu, saprot to pašu, ko jūs esat domājuši, sacerot mūziku?
Lauris: Tas būtu labi, ja tā būtu. Mēs jau arī mēģinām manipulēt ar klausītāju, bet, visticamāk, tas nekad tā arī neizdosies. Es vismaz to rēķinu pats pēc sevis. Tā pirmā reize, kad es iepazīstos ar jaunu mūziku, tā man ir vislabākā un paliek atmiņā. Citreiz, nemiera dīdīts, ja es neesmu labi sapratis tekstu, es to izlasu un saprotu, ka dziesma ir par kaut ko citu, tā ir cita pieredze. Man patīk arī tas. Es skatos uz skaņdarbu citādāk, bet tas, ko es esmu sākumā sapratis pats, man paliek kā viena izpratne par skaņdarbu. Bet tad, kad esmu to skrupulozi noklausījies, saprotu to savādāk. Tas tikai parāda, cik dažādi var uztvert vienu skaņdarbu.
Mēs gribētu radīt ar skaņām kā ar arhetipiem vidi, kurā klausītājiem var izsaukt asociācijas un mēs varam tikai ieviest kaut kādu nokrāsu. Ar jauno albumu mēs sakām, ka tas ir tāds zinātniskās fantastikas darbs. Mēs, savā starpā runājot, sapratām, ka vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir balstīta uz zinātnisko fantastiku. Neviens lielo hadronu paātrinātāju līdz galam nesaprot. Nu tā, vidēji rēķinot. Protams, speciālisti zina, bet pat viņi šaubās par to, kāds būs process. Mēs dzīvojam laikā, kad runājam par laika ceļošanu melnajos caurumos, par lielo hadronu paātrinātājiem, par vērpes laukiem – par to, ka viss ir zinātniskā fantastika. Un otrs ir tā mitoloģija. Gan politiskā jomā, gan ekonomiskā. Mēs dzīvojam tādā mitoloģijas radītā vidē. Līdz ar to mums tas likās tāds smieklīgs periods, ne periods… Laikmeta gars, kad cilvēks domā, ka viņš ir absolūti racionāls, bet īstenībā mums ir tāds mistisks mitoloģijas un zinātnes savienojuma laiks. Tāpēc mūsu albums ir tāds. Mēs nepretendējam, ka mēs ar to kaut ko pasakām. Tā ir tikai tāda nokrāsa, ko mēs piešķiram. Un mēs varam tikai cerēt, ka klausītājam tas virzīsies tādā sfērā. Bet ja viņš klausās dziesmu un atceras savas bērnības atmiņas vai ko citu, tas ir tikpat vērtīgi. Ja ne vērtīgāk, kā tas, ko esam domājuši mēs.
Galvenais, lai patīk?
Lauris: Galvenais, lai iedarbojas.
Vienalga kādu reakciju tas izraisa?
Lauris: Jā. Jo paredzēt kāda reakciju ir šausmīgi iedomīgi. Var tikai pretendēt, lai kaut kas notiek. Tā kā katalizators.
2008. gada intervijā ar Soundarcade lasīju, ka teicāt – „mums nav mesidža”. Vai jums tas ir aktuāli arī tagad?
Lauris: Toreiz mēs daudz spēlējām ar grupām, kas ir politiskas. Viena no tām – When My Authorities Fall. Man joprojām liekas, ka tā ir labākā hārdkora grupa kāda ir bijusi. Un tad, kad viņi pārstāja spēlēt, arī tā hārdkora skatuve likās iedragāta. Tā, protams, ir transformējusies, bet politiskā virzība ir mainījusies. Kā cilvēki, viņi bija tiesīgi to teikt. Daudzi, kas tagad varbūt ir tādi kā revolucionāri, tai pat laikā grib lai viņiem būtu iPhone. Un tāpēc tolaik mēs domājām, ka mums nav nekāda ziņa, jo tas ir ļoti bīstams brīdis, kad māksliniekam parādās didaktiskā puse. Protams, kad tu paliec vecāks, lēnām arī saproti, ka jebkura mākslas forma ir sociāli vai politiski angažēta. Bet mums patiešām nav politiskas ziņas. Tas varbūt vienkārši ir mūsu skatījums. Kaut kāda ironijas deva – neuztvert lietas tik nopietni un neticēt visam. Pašam kaut ko apšaubīt. Tā ir tikai ziņa, ko mēs ietveram iekšā, bet es pat nezinu, vai tā ir ziņa – tā ir sajūta, ko mēs gribētu popularizēt. Mums nav nekāda manifesta. Ja mēs kaut ko ierakstām sociālajos tīklos, vai ar to pašu vidi, kur izvēlamies spēlēt – tas ir tas, kā mēs aicinām neiet to pamatplūsmas ceļu.
Šķiet, ka otrajā albumā jūs aizsākāt tādu kā ceļa meklēšanas tematiku. Arī tagad ir līdzīgi – ir galvenais varonis, kas kaut ko meklē un beigās nonāk pie atziņas. Vai jums ir svarīga šī tēma?
Lauris: Tas ir tas pats, ko runājām iepriekš. Mūsu ziņa nav, ka vajag kaut ko meklēt, bet acīmredzot katrs cilvēks meklē savu vietu. Visam pamatā ir divas lietas: ir jāparūpējas par to, kā izdzīvot un otrs – mums ir sapņi. Un sapnis, ka es nevis dabūšu ēst, bet veids, kā mēs sevi varam realizēt. Tā meklējumu tēma mums nav apzināta – ka vajag meklēt, ka tas būtu fenomens, kam jāpievēršas, bet tas ir aktuāls jautājums mūsdienu cilvēkam.
Mārtiņš: Tā meklēšana ir vairāk tāda apjēgšana. Nevis jēgas meklēšana, bet tā – apjēgt, kas ir kas.
Lauris: Kā mums saka Olivers (skaņu režisors Olivers Tarvids – L.B.) – jo vecāks tu paliec, jo mazāk atlicis dzīvot, jo tev ir jāpievēršas sakarīgākām lietām. Mēs nesakām, ka mēs pievēršamies sakarīgākām lietām, bet mēs gribam saprast – kas īsti mums notiek apkārt. Mēs nepretendējam uz to, ka mums ir atbilde, bet gan kaut kāda sajēga par to.
Pēdējā albuma tēma arī ir tāda, ka atbildes nav – neviens neatnāks un nepateiks, kā ir. Šis albums ir savā ziņā ironisks par tēmu, ka visi meklē to lielo atbildi.
Mārtiņš: Citi saka, ka ir jāmīl bez pamatojuma, citi atbildes meklē lielos zinātniskos eksperimentos. Paulu Koelju vispār liek visiem sadoties rokās. Visa pasaule sadosies rokās un viss uz pasaules būs kārtībā. Fufelis!
Tas ir interesanti, ka minat vārdu „ironija”. Pēdējā dziesmā protagonists attopas – visi jautājumi ir pretjautājumi. Un saliekot kopā ar pašu skaņdarbu, tā atklāsme ir tāda mazliet… ar nolemtības piegaršu. Tu vari meklēt, bet tāpat pie atbildes nenonāksi.
Mārtiņš: Tieši tāpēc nevajag būt nolemtam, jo atbildes nav. Varbūt tas pat ir vairāk veids, kā pateikt – kāds ir, tāds ir. Neko tur nepadarīsi. Nevis ar nolemtību, ka viss dzīvē slikti, nekādas atbildes nebūs, visas atbildes ir pretjautājumi… Drīzāk ar domu, ka tie ir noteikumi – spēlē pēc tiem!
Lauris: Mēs uzskatām, ka neviens neatbildēs uz pamatjautājumiem. Līdz ar to tā arī ir jādzīvo.
Mārtiņš: Man ir uzskats, ka cilvēks ir determinēta būtne. Es neesmu piekritējs tam amerikāņu sapnim, kas apgalvo, ka cilvēks var būt jebkas. Nu nav tā! Ir kaut kādas robežas. Man kā makšķerniekam tuvs ir teiciens – otrā krastā zivis vienmēr ir vairāk. To pašu var attiecināt uz determinētu cilvēku – viņam liekas, ka kaut kur ārpus viņa robežas vai saprašanas, tur ir tā lielā patiesība. Beigu beigās, ja viņa tur ir, tad tu viņu varbūt nekad neuzzini. Tā determinētā cilvēka teorija neizslēdz absolūti talantīgus cilvēkus. Bet kaut kur tā sajēga beidzas. Un tāpēc ir tie mūžīgie meklējumi, jo cilvēkam vienmēr liekas, ka otrā pusē, tur ir tas foršais, tur ir tas īstais. Un nespēj samierināties ar spēles noteikumiem, ka arī te ir spējas izvērsties. Tā ir tāda aktuāla problēma, ko es vismaz nosauktu par problēmu. Kad cilvēkam liekas kaut kas viens, bet izrādās turpat blakus visu laiku ir bijis kas cits.
„Moving the Great Hadron” jums ir jau otrais koncepta albums. Vai koncepta albumu rakstīt ir vieglāk/grūtāk nekā albumu, kurā katra dziesma tomēr ir pati par sevi?
Lauris: Mums tas viss top uz vienas nots. Nav tā, ka mēs saceram kaudzi skaņdarbu un tad domājam – tie ies albumā, bet tie – nē. Tik cik mēs uztaisām, tik arī uztaisām. Mēs gribējām tādu progroka (progressive rock – L.B.) albumu estētiku. Protams, progroka cienītāji pateiks, ka tur nekā nav.
Mārtiņš: Bet kaut kādas atsauces ir. Iepriekšējā albumā bija diezgan liels vājprāts. Beigās arī tas koncepts tāds bija. Uz tādu šīzu vairāk. Šis ir koncepta albums klasiskā izpratnē. Mums ir reāls stāsts. Ja vecajam progroka vecim iedotu albumu un teiktu, ka šis ir koncepta albums, viņš teiktu – nē. Šeit, iedodot to visu stāstu, var saklausīt naratīvu. Arī teksti ir visai tiešs stāstījums par to, kas notiek, par ko domā, ko dara. Nav asociatīvu pārdomu.
Lauris: Tas ir klasisks progroka naratīvs. Ceļojums.
Mārtiņš: Ja iepriekšējie bija vairāk kā bilžu albumi, šis ir prozas gabals. Žils Verns. Kaut kas no tās sērijas. Artūrs Konans Doils. Ne tā, ka es nostādu to līdzvērtīgi, bet tīri no piegājiena. Varbūt tāpēc albums ir ironiskās. Tas ir tāds piedzīvojumu gabals. Tas nav albums, kuru noklausoties varētu padomāt, ka viss ir sūdīgi vai tamlīdzīgi.
Lauris: Pat pēdējais skaņdarbs… mēs sevi nesalīdzinām ar Imantu Kalniņu, bet, kad mēs viņu taisījām, Ābols teica: „Nu gulbīti – aizved mani mājās!”
Mārtiņš: Idejiski tas gabals ir kā noslēgums, jo būtībā tas ir Sprīdīša stāsts. Tikpat labi tas ir Sprīdītis, kas tur iet un beigās apjēdz: „Vai, nekur nav tik labi kā mājās!”
Lauris: Mēs nepretendējam, ka albums ir kaut kas ļoti oriģināls, bet muzikāli tas ir veids, kā mēs pasakām, ka, meklējot jautājumus, tu apej apli un turpat vien esi. Varbūt kāds aiziet, piemēram, pa spirāli.
Mārtiņš: Tāpēc tas gabals ir palicis atvērts. Tur nav fināla akordu, kuros mēs pasakām lietu kārtību. Jums visiem būs dzert Užavas alu un cienīt tikai patiesas vērtības! Bet viņš nav arī tik izklaidējošs, lai pēdējā rindiņā būtu: „Un atbilde uz visiem jautājumiem ir…” un paliek pauze. Tā tas nav domāts.
Runājot par albuma vizuālo noformējumu, kāpēc izvērtās sadarbība tieši ar Edgaru Folku? Protams, skatoties uz jūsu mūziku un Folka ilustrācijām, tas šķiet loģiski, bet kā jūs līdz tam tikāt?
Lauris: Mums arī tas likās loģiski.
Mārtiņš: Tā ir likumsakarīga nejaušība. Es pazīstu Folka dēlu un kaut kad runājām… Viena tēma no divām pusēm saslēdzās. Ir albums. Vienā pusē ir cilvēks, kurš grib beidzot kaut ko atlaist pa savam, otrā - bars ar džekiem, kuri arī kaut ko grib. Ja iepriekšējos albuma noformējumus es pats taisīju, tad tagad domāju, ka varētu iedot kādam, lai ir savādāk. Bija sarunas no vienas puses, cik forši būtu tādu Edgaru Folku, no otras – bāc, es taču pazīstu Tomasu (Edgara Folka dēls – L.B.) Un tā, vārdu pa vārdam. Satikāmies, sapratām, ka esam uz viena viļņa. Viņš bija ārprātīgi priecīgs. Mēs – vēl vairāk. Jau pirmajā reizē sapratāmies. Parunājām, iedevām viņam disku. Man kā zīmējošam cilvēkam viņš ir autoritāte.
Lauris: Bija tāda kolosāla tikšanās. Bija skaists rīts mājās pie Tomasa. Folks bija atbraucis, un mēs iepazināmies. Tas bija tik fantastiski. Vārds pa vārdam… Bija stress – nu kā mēs tagad kaut ko pateiksim? Bet viss aizgāja tā, kā mēs te tagad runātos. Ļoti brīvi. Mēs sapratām, ka viņš ir tāds pats kā mēs.
Mārtiņš: Dvēseles radinieks.
Lauris: Viņš mums ir nozīmīgs arī no bērnības. Es atceros, ka bija kalendāri, visi tie zīmējumi.
Mārtiņš: Bija franču pasaka par brāļiem, kur uzlika galvu otrādi.
Lauris: Un vienmēr tajos zīmējumos bija tik daudz, ko skatīties. Un viņi bija nedaudz dīvaini. Arī zirgu grāmatā viss ir ļoti smuki.
Tā, starp citu, ir viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām.
Lauris: Jā, un atceries tur ir viens tāds zīmējums, kur ir zirgs, iesnidzis sniegā, un pēkšņi – vilki nāk! Tas bērniem iedod tādas eksistenciālas dzīves pamatvērtības. Arī tu vienreiz iestigsi sniegā un nāks tie vilki pakaļ. Tā ir spēcīga metafora, ko iedot bērnam. Protams, ja to var smalkā veidā izdarīt.
Kad viņš piekrita strādāt ar mums, mēs viņam pastāstījām, ko mēs ar tām dziesmām domājam, bet teicām, ka viņam ir absolūta brīvība. Un tad mēs skatāmies – tur ir tā pati simbolika, kas ir saistībā ar mums – piemēram, zaķis ar bungām.
Mārtiņš: Ir detaļas, par kurām mēs paši varam priecāties. Zīmējums ir ļoti daudzšķautņains.
Lauris: Visus zīmējumus viņš zīmē ar roku. Ļoti skrupulozi.
Mārtiņš: Viņš visam piegāja ļoti nopietni. Sākumā mēs domājām, ka nevajag visu tik nopietni, bet viņš ir augstākās klases profesionālis. Viņš saka – nē, vajag un viss. Viņš zīmēs uz franču superpapīra, kaut arī skaidrs, ka mēs pēc tam to visu skenēsim datorā un drukāsim. Viņam vajag, lai krāsiņas pareizi iesūcas. Es arī biju pārsteigts, ka viņš zīmējumus nezīmē lielus. Oriģinālzīmējums būtībā ir tikai uz pusi lielās kā pats diska vāks.
Izpildījuma ziņā zīmējums ir perfekts, bet atsit atpakaļ arī realitāti. Man patīk, ka nav izskaistināts. Ir krāšņi, ir dzīves svinēšana, bet arī mērītis sēž turpat blakus.
Lauris: Tā ir pievienotā dimensija. Tu ieraugi bildē skaistuli, bet viņa tomēr ir mazliet briesmīga. Nu kāpēc tā? Un tu paliec vecāks un saproti arvien vairāk, ko viņš tur ir ielicis.
Kā jūs nonācāt līdz tam, ka katrai dziesmai būs sava ilustrācija, nevis tikai standarta diska vāciņš?
Mārtiņš: Folks pats bija ļoti ieinteresēts. Mums bija funktieris par piecām ilustrācijām. Viņš – nav problēmu. Pats tā arī gribot. Laiks gāja, viņš zīmēja, zīmēja un kāds no grupas sāka interesēties par termiņiem. Bet viņš teica – nē, ir jāpabeidz visi pieci. Trīs neies krastā. Pabeigs visus piecus, un tad arī būs. Tad arī mēs sapratām – davai, nesteidzamies!
Lauris: Mēs būtu varējuši arī ātrāk, bet labāk gribam izdarīt tieši tā, kā gribam. Tāpēc mums nekas nesadegs.
Mārtiņš: Tā arī ir atšķirība, kā tu minēji par grupām, kas izbazūnē. Viņiem liekas – ka tikai paspēt. Un tad ir tas stulbums, ka izgāžas. Un beigās tāpat iebliež kaut kādu logotipu virsū, bankas atbalstu. Sajūta, ka tās grupas kaut ko dara pašu izdomātu vai citu cilvēku izdomātu iemeslu dēļ. Es to saprotu mega korporācijās, popmūzikā, kad tev pasaka – tāds ir biznesa plāns un tas ir jāizpilda. Bet tā, nodarbojoties ar mūziku, spēlējot sev – kāpēc tas tā tiek pasniegts? Man liekas, ka tas ir neorganiski. Tas ir jaunības maksimālisms. Kaut kad jau tas pāries.
Kas ir neparastākais, ko esat dzirdējuši par Soundarcade?
Mārtiņš: Bija viens komentārs, tas vēl nav pārspēts. Kā tur bija? „Тул под вокалом Депеш Мод”? (Tool ar Depeche Mode vokālu – L.B.)
Lauris: „Рамштайн под вокалом Депеш Мод”. (Rammstein ar Depeche Mode vokālu – L.B.)
Mārtiņš: Dīvainākās lietas parasti parādās salīdzinājumos. Protams, izskan arī tas, ka esam nenormāli iedomīgi.
Vai ir nojausma, kāpēc?
Lauris: Es domāju tāpēc, ka mēs nesakām – „paceliet rokas” vai „nāciet tuvāk skatuvei”. Ja cilvēki negrib nākt tuvāk skatuvei, tad tas arī nav vajadzīgs.
Internetā manīju komentāru, kur bija teikts, ka, aizejot uz Soundarcade koncertu, ir sajūta, kā pie tuviem draugiem. Kādas ir sajūtas, spēlējot ārzemēs, kā jūtat savus klausītājus tur?
Mārtiņš: Ja tā par mums saka, tas ir ļoti glaimojoši. Latvijā mums muzikālie draugi ir. Tādi, kas nāk uz koncertiem. Ar ārzemēm ir bijis dažādi. Ārzemēs mēs draugus iegūstam, bet ir bijis, ka esam sākuši un mums tur nav neviena drauga. Atšķirība ir tā, ka te mēs varam uzvesties brīvāk. Mums vairs nav ar sevi jāiepazīstina.
Lauris: Ir bijis tā, ka Polijā mēs spēlējam pieciem cilvēkiem, bet pēc tam – vairāk. Itālijā, piemēram, kur spēlējām, bija milzīgs klubs. Zāle bija pilna, bet draugus mēs tur ieguvām mazāk. Jēgas bija mazāk nekā tad, kad spēlējām mazāk cilvēkiem.
No Polijas man palicis atmiņā… mēs spēlējām vienā klubā, tur viss bija no akmens izmūrēts un tumšs. Telpa bija tik liela kā šī (Gaujas zāle klubā Nabaklab – L.B.), ne lielāka, goda vārds. Tā bija riktīga celle. Un tur bija viens liela auguma, kā man likās, apsargs. Tik mazā telpā likās, ka viņš mums blakus sēž. Viņam bija ciet acis, un likās, ka viņš mūs ienīst. Likās, ka visu koncerta laiku viņš visu ienīst. Beigās viņš piecēlās, paspieda roku, pateica: „Paldies par ceļojumu!” un aizgāja prom. Tas bija it kā visa pasaule apgrieztos otrādi. Protams, tas ietekmē grupu, kāda ir publika, bet tad, kad atnāk viens cilvēks un tā pasaka, tad liekas, ka tam koncertam ir jēga.
Tātad jūs jūtat savus klausītājus?
Mārtiņš: Jā, bet redz, kā pierādās – mēs jūtam, bet ne vienmēr pareizi uztveram. Krievijā bija viens koncerts, kur likās – mūs nositīs skinhedi. Tur varbūt bija arī pāris dienu sagurums, bet ieslēdzās paranoja. Koncertu pie ieejas apsargāja omonieši ar suņiem. Gaisotne bija kā mums lauku diskotēka, tikai stāv omonieši ar suņiem. Beigās izrādījās, ka viss ir baigi labi. Atkal ieguvām draugus. Ja ne ieguvām draugus, tad vismaz bija jēga nospēlēt koncertu.
Lauris: Es pirms koncerta piegāju pie brāļa un teicu – ja kāds skrien uz skatuvi, sit ar ģitāru, vienalga par to instrumentu! Mēs sākām spēlēt un es domāju – šis mazliet velk uz tādu izšaušanu. Ka būs uzbrukums koncerta laikā. Bet tad skatos – visi cilvēki klausās un viss ir kārtībā.
Mārtiņš: Ir pierādījies, ka vislabākie un saprotošākie cilvēki pret mūziku ir vismistiskākajās vietās. Tas pats bija Rumānijā. Tajā pat laikā aizbrauc uz Vāciju – Brēmenē kultūra ir gadsimtiem. Liekas, ka katrs cilvēks to vien dara kā kulturalizējas. Bet tur cilvēki visu ir atēdušies. Viņiem ir vienalga. Bet tajās vietās, kur cilvēki nav izlaidušies, tu jūti, ka viņi ir atvērti pret katru, kas brauc. Tas tikai parāda, cik priekšstati mēdz būt mānīgi.
Lauris: Mēs reiz braucām uz kādas amerikāņu grupas koncertu Vācijā un viens mūsu vācu draugs teica: „kāpēc jūs iesiet uz tādu mazpazīstamu grupu un maksāsiet 17 eiro?” Nu kā… tāpēc, ka man patīk tā mūzika. Viņš nezina tādu grupu, tāpēc neies viņu skatīties. Viņš var aiziet uz Radiohead koncertu, uz The Mars Volta. Līdz ar to viņš izslēdz variantu, ka var aiziet uz kaut ko… neteiksim pagrīdes, bet ko tādu, kas var būt tikpat jaudīgs, bet mazākā vietā.
Tāpat es ticu, ja mēs spēlētu Rumānijā ko tādu, kas cilvēkus neuzrunā, nekā tur nebūtu. Bija daļa cilvēku, kas mūs zināja. Grūti pateikt, vai tāpēc, ka bija pateikts, ka mēs spēlēsim, vai cita iemesla dēļ. Koncerts sākās smieklīgi. Mārtiņam sabruka visa viņa sistēma. No vadāšanas kaut kas bija atskrūvējies, bet viņš turpināja spēlēt uz zemes. Un tas man liekas kaut kā aizgāja – tas bija tas šovs.
Mārtiņš: Tas bija lidojošais zilonis. Tas bija ledus lauzējs. Pēc tam koncerts aizgāja uz urrā.
Pateikt tā, ka pie mums kāds kaut ko nenovērtē – tā nav. Arī pie mums, mainoties muzikāli, ir sejas, kas pamainās. Es nerunāju par konkrētām sejām, bet notiek asiņu pārliešana. Publika mainās. Es zinu cilvēkus, kuriem patika „12 Songs of the Jackalope”, bet pēc tam vairs nē.
Vienu laiku jūs savā mūzikā iekļāvāt vijoli. Bija arī trompete. Gongs jums ir vēl joprojām. Vai nav bijušas idejas eksperimentēt arī ar citiem nestandarta instrumentiem?
Lauris: Mums nav īsti tas uzstādījums – nestandarta, mums vienkārši likās, ka vajag piedot tādu kā tekstūru. Uzdevums nekad nav bijis kaut kur ielikt vijoli, lai būtu tas pārsteiguma efekts. Bet kaut kā vēl piedot to plūdeno noti. Ir grūti iekļauties tajā estētikā. Ne mēs īsti esam metāls, ne roks… Ne mēs arī šausmīgi viegli, kad cilvēki varētu sēdēt un klausīties. Mums muzikāli ir tāda pabērnu loma.
Mārtiņš: Tāpēc arī tāda instrumentu izvēle. Vadoties pēc skanējuma vajadzībām. Iepriekšējā bija taure, jo gribējās uztaisīt tā, lai sākums ieskanās himniski.
Lauris: „Mythago Fern” tas sintezatora temps ir, tā teikt, kalbasņiks. Mēs mēģinājām, Mārtiņš nospēlēja, un mums likās, ka tas darbojas. Es pieļauju, ka cilvēkiem tas liekas kā liels pārlēciens. No vijoles, kas mums ir ar konkrētām semantiskām asociācijām, uz pēkšņi tādu Scooter tempu. Jautājums tikai – vai tas saslēdzas kopā šajā skaņdarbā?!
Mārtiņš: Instrumenti tur nav pašmērķīguma pēc, lai tikai būtu, bet skaņas pēc. Kompozīcijas dēļ. Jo pašmērķīgi… tad jau varētu nolikt puspliku sievieti ar liru. Vai puskaila sieviete, kas pūš simts didžeridū. Tas būtu pašmērķīgi. Kaut kādu tekstūru jau piedod, bet mūsu gadījumā tas neiet.
Soundarcade koncerti notiek reti. Tagad ar albuma prezentācijas tūri tie būs regulārāk. Bet vai ir brīži, kad jūs nogurstat no mūzikas. Kad saprotat – es vairs negribu skatīties uz ģitāru, sintezatoru… kāpt uz skatuves?
Lauris: Ir bijuši periodi, kad, bieži spēlējot, saproti, ka iekšā zūd uguns. Kad pats saproti, ka tas vairs nav tik patiesi. Tāpēc mēs esam izdomājuši, ka koncertus netaisām, ja nav, ko teikt. Jo tad tā ir tāda iekšēja liekulība. Spēlēt tikai principa pēc. Cilvēkiem varbūt tā neliekas, bet tad mēs pret viņiem slikti izturamies, ja tikai atspēlējam.
Mārtiņs: Spēlējot un uzstājoties koncertos tas mums ir baigais prieks un hobijs, no kura mēs gūstam pozitīvas emocijas. Bet kā jebkura lieta, ja tas kļūst par sistemātisku pienākumu… Pienākumu dzīvē tāpat pietiek. Es par to esmu daudz domājis. Cīnījies ar to, lai tas nekļūtu par pienākumu un rutīnu. Ja es ar to pelnītu naudu, tad varbūt es to darītu. Bet tad tas nebūtu tik patiesi. Es uzskatu, ka šis izkārtojums, kad mūzika ir kā brīvā laika pavadīšanas veids saistībā ar reālo dzīvi, ir ideāls variants. Jo es nevaru arī sēdēt un pārtikt tikai no superīga ģitāras rifa. Kad tas paliek par pienākumu, man absolūti pazūd iedvesma. Ir bijis tā, ka esmu bijis gatavs visu mest pie malas. Kad tas vairs nesagādā prieku.
Lauris: Kad ir sanācis runāt ar autoritātēm, kuras neesmu domājis, ka dzīvē satikšu, saproti, ka ir pārsteidzoši līdzīgi. Viņiem ir citi apgriezieni, bet pamatā modelis ir tāds pats. Tā ikdienas dzīve ir tāda pati kā visiem pārējiem. Viņi paši arī novērtē, ka tas dod zināmu daļu brīvības. Ja ir pienākums, ka tev tas ir jāizdara, tas noteikti kaut ko iekšēji iznīcina.
Atgriežoties pie 10 gadu tematikas, jums arī turpmākajos gados būtu mērķis saglabāt to, kas jums ir tagad?
Mārtiņš: Pa lielam, jā. Varbūt tāpēc nebijām piefiksējuši, ka tie desmit gadi jau pagājuši.
Lauris: Mēs arī negribam nekur tā baigi izsisties. Mēs priecājamies, ja mums paplašinās klausītāju loks. Mēs kaut ko darām tā sakarā, bet mums nav mērķis, ka mums vajag kaut kādu latiņu sasniegt. Platīna disku, piemēram.
Mārtiņs: Un tad būs vēl un vēl, un tad jau aizies pilnīgā sviestā. Un tad spīd nojūgties un vecuma plānprātība, un tavas determinētās beigas.
Lauris: Mums drīzāk ir modelis, kādi mēs negribam kļūt.
Mārtiņš: Domāt, ja tu paliec vecāks un pieaudz, tad tu arvien smagnē un smagnē… tas man liekas stulbi. Gribētos atrast zelta vidusceļu. Starp to šausmīgo nopietnību un farsu. Tas būtu ideāls variants. Tas būtu plāns nākošai desmitgadei. Jo nekas nevar būt stulbāks par farsu mūzikā.
Lauris: Kur tu pats priecājies vairāk nekā klausītājs; tas varbūt būtu iemesls beigt spēlēt.
Mārtiņš: Pa lielam ir jābeidz spēlēt tad, kad bundzinieks uzraksta dziesmu.
Lauris: Kad atnāk bundzinieks un saka „Es esmu sarakstījis skaņdarbu”, tad ir jābeidz spēlēt.
Mārtiņš: Paskaties, kas notika ar Genesis – atnāca bundzinieks un pateica „Man ir dziesma”.
(Source: easyget.lv)
